Roksija

Vēl pagaidu mājās ar savu māsiņu un brālīti. Es priekšplānā

Pozēju audžumammai, pat nenojaušot, ka pēc dažām dienām

tikšu pie vislabākās saimnieces.

Tikko ierados savās īstajās mājās. Kā redziet, pēc ceļa esmu ar labu apetīti :)

Mūsu pirmā pastaiga. Mācos iet pie pavadas.
Atpūtas brīdī uzēdu ābolīšus.

Es un Persijs. Neteiktu, ka mēs esam labākie draugi, bet sadzīvojam gan.

Vispār draugu man ir daudz. Te es ar vienu no viņiem.

Te mani kaimiņi, arī visi draugi. Dace mani palaiž ar viņiem apsveicināties.

Kad ejam pastaigās, man patīk paplunčāties.

Var ne tikai atvēsināties, bet arī ķepas noskalot.
Ak, šis foto ir tāds par ko mani var apskaust ikviens. Es un MANA Dace

Gulēt, protams, man ir atļauts arī gultiņā, tur ir visērtāk.

Vispār es mēdzu gulēt arī tā :)

Mani pirmie Ziemassvētki. Palīdzu pušķot eglīti.

Sveiciens no manas Paradīzes!

Šeit rakstu es – Roksija jeb mīļāk Roksīte. Patiesībā man ir vēl daudzi citi mīļvārdiņi, bet, lai visus atcerētos man vajadzēs kladi. Gribu Jums atklāt kādu noslēpumu, kuru nestāstiet nevienam, jo gribu būt vienīgā mīlulīte šajā mājā, nekļūdīšos, ja teikšu – esmu nonākusi šīs zemes Paradīzē. Jā, jā, zinu, šeit ir vēl viens četrkājis kaķis Persijs, bet viņš nespēj izkonkurēt mani, viņš ir mīlulis manas saimnieces mammai.

Kā tas viss sākās…, kā es nonācu šeit savā Paradīzē.?

Mani, mana vislabākā saimniece pasaulē, noskatīja internetā. Viņu sauc Dace. Kā viņa saka, es viņai iekritu sirdī un prātā, piecas dienas pēc kārtas viņa uz manām bildēm skatījās atkal un atkal, sekoja, vai kāds nav jau adoptējis. Viņa bija nospraudusi mērķi ar konkrētu datumu – 1. augusts, ja es līdz tam nebūšu aizbraukusi uz jaunajām mājām, tad es būšu viņas liktens. Tajā brīdī un jau kopš mazām dienām, es dzīvojos Jūrmalā, Vaivaros, pagaidu mājās, kur mani kopā ar brālīti un māsiņu uzaudzināja pagaidu saimniece. Man tiešām ir paveicies, tik laba pagaidu saimniece, kura atrada manu pašu vislabāko īsto saimnieci. Brālītis Bingo un māsiņa Brenda jau bija atraduši savus brīnišķīgus saimniekus, tikai es savējo gaidīju, ne velti saka – viss labais nāk ar laiku, ar gaidīšanu..

Bija 1. augusta pēcpusdiena, kad mani aplūkot atbrauca mana saimniece Dace. Godīgi sakot, īsti jau negribējās braukt prom, jo pagaidu mājās man patika, puncis pilns, samīļota tiku, ko vēl vairāk vajag. Aizgāju atnācēju sagaidīt pie durvīm, paluncināju astīti, mazliet padraudzējos un devos uz otro stāvu pačučēt.

Viegli iegūt mani Dacei vis nebija, jo pagaidu saimniece mums visiem meklēja vislabākos saimniekus, krietnus, atbildīgus, dzīvniekus mīlošus cilvēkus, bet mana potenciālā saimniece gados jauna, tāpēc šaubījās, vai mani spēs viņai uzticēt. Un kā nu ne, daudzi jauni cilvēki emociju iespaidā paņem kucēnus, gandrīz kā rotaļlietu, jo visi mazuļi taču skaisti, mīļi lāčuki, bet pēc tam, kad izaug, izrādās vairs nav vajadzīgi, jo dzīvnieks ir ne tikai prieks sun mīlestība, bet arī lielas rūpes un milzīga atbildība. Bet kaut kā tai manai saimniecei pēc garām pārrunām un kārtīgas Daces iztaujāšanas tomēr izdevās pārliecināt manu audžumammu, ka es nonākšu labās rokās. Tika nokārtotas formalitātes un tad nu varējām doties ceļā uz Tukumu, kur es tagad dzīvoju.

Es gan īsti nesapratu, kas te tagad notiek, kas par braukšanu, miedziņš ar nāk, tāpēc devos pagulēt mašīnas aizmugurē. Kad ieradāmies mājās – jauna vieta, viss jauns, bet tā kā esmu ļoti ziņkārīga un žiperīga, tad visu ātri vien izpētīju un noskaidroju. Bet tas kaķis, tas kaķis manā jaunajā mājvietā, ak, mani traku padarīja! Šņāca un vicināja ķepas, bet tad man apnika un sāku viņu apriet, tomēr turoties pa gabalu, lai varu laicīgi aizlaisties, ja nu viņš tomēr izdomātu uzbrukt. Drīz vien pienāca vakars, izlaidos gultā un saldi iemigu. Dace pat bija pārbrīnījusies, ka tik mierīgi visu nakti noguļu. Tāda bija mana pirmā diena jaunajā mājvietā.

Mani (ne)darbiņi..

Nākošajā dienā man parādīja dārzu, nu klausieties, tur gan bija tik daudz augu, kamēr visu izpētīju, sanāca, protams, arī pablēņoties. Iedomājieties, es paņemu vienu lapu, bet kustās viss augs, un viņš vēl pretojas man, es paliku dusmīga un rāvu viņu no tās dobes ārā. Dzirdēju kā runā, ka es esot dārza postītāja, jo augi no puķpodiem bija izstādīti ārā, lai uzkrātu spēkus ziemai. Es tik rāvu tos augus no dobēm ārā, bet saimniece pēc laika atkal iestāda atpakaļ. Vienu augu tā pārstādot, iznīcināju pavisam, bet saimniecei par laimi, otru izdevās izglābt. Pārējiem dārza augiem arī lapas palēnām sāka pazust, es tik aizbildinājos, ka pie vainas tak tuvojošais rudens, jo tad taču visiem (krūmiem un kokiem) nokrīt lapas. Ar to, protams, mani darbi, nesaprotu gan, kāpēc tie tiek saukti par blēņu darbiem, nebeidzās. Piemēram, es uzlaboju istabas vizuālo tēlu, izveidojot uz sienas jaukus zīmējumus, “tapešu noplēšanas tehnikā”. Dace mani aizstāvot, savai mammai teica, ka viņa gan neko nesaprotot no mākslas, lai paskatās, cik jauku sirsniņu esmu izveidojusi. Bet labi, ka viņas nemaz tā pa īstam nedusmojās, jo tāpat drīz taisīs remontu, un tad es varēšu atkal sniegt palīdzīgu roku, plēst visas tapetes nost, galu galā, es taču tikai vēlējos paātrināt šo sagatavošanās procesu.

Gāju arī suņu skolā, iemācījos daudzas lietas, komandas, bet neteiktu, ka man tas patīk, joprojām neklausu uz komandu “šurp”, it īpaši, ja ieraugu kādu suni vai cilvēku, bet pārējais viss man padodas tīri labi.

Tagad jau esmu liela meitene, bet šādi un tādi niķīši garlaicības dēļ  gan ir palikuši. Viens no maniem niķiem ir lekšana virsū cilvēkiem, par to dusmojas mana saimniece, jo tad, kad ejam staigāt viņa man ļauj skraidīt brīvībā, bet līdzko ieraugu kādu cilvēku, tā skrienu klāt un sasveicinos – aplēkāju, nu, ko es varu darīt, ja esmu optimiste, vienmēr priecīga un mīlule visiem. Dažreiz saimniece mani par to norāj, jo nosmērēju svešiem cilvēkiem drēbes un viņi arīdzan dažkārt dusmojas.

Vēl man ir tāds labs draugs Tobis, ar kuru vienmēr ejam staigāt un kārtīgi izskrienamies. Man patīk viņam kost, ja viņš negrib ar mani skraidīt, bet, kad viņš ir atpūties un kārtīgi izgulējies, tad gan viņš man atmaksā un es dabonu arī no viņa trūkties. Vēl man ir laba draudzene Buča – kaimiņu kaķis. Vienīgais kaķis, kas mīļojas ar mani, bet pēdējā laikā gan pasācis bēgt no manis, laikam par stipru sanāk iekost, jo esmu pieradusi tā spēlēties ar Tobi. Vispār draugu man ir daudz.

Man ļoti patīk ūdens, līdzko var kaut kur iebrist, tā es esmu ar visām četrām iekšā. Dažreiz izlienu no kāda purva galīgi netīra, bet tad, lai saimniecei aiztaupītu pūles mani mazgāt, izvārtos kādā pļavā, tā teikt, noslaukos un atkal esmu tīra.

Un jā, aizmirsu piebilst, ka dievinu braukt ar mašīnu. Esmu gatava pat nestaigāt ar ķepām, ja mani visur vizinātu ar mašīnu.

Es un mana vismīļāka saimniece Dace

Vispār ko nu tur liegties, esmu lieliska aktrise, kad man nepatīk sēdēt dārzā, pieskrienu pie vārtiņiem, pagrabinos un reju, lai ved mani mājās, jo zinu, ka tad ilgi nebūs jāgaida, ātri vien kāds atskries un ielaidīs iekšā. Kad esmu izdarījusi kādu blēņu un man prasa, kas to izdarīja, es nolaižu austiņas, uztaisu skumīgas, kautrīgas actiņas un luncinu astīti, un viņi kā vienmēr atmaigst. Arī Persijam piemīt niķis apgulties vai nostāties man ceļā un nelaist sev garām, tad man atliek uzsākt savu dziesmiņu un mājinieki jau zina, kas par lietu :)

Bet nekas mani neiepriecina vairāk par to brīdi, kad saimniece ierodas mājās, tad es lecu augstu, augstu, lai varu viņu aizsniegt un sadot bučas, kad esmu sabučojusi, aulēkšoju pa māju kā negudra un priecājos. Bet brīvdienās gan Dace uz mani dusmojas, jo dažreiz pamodinu jau sešos no rīta. Man vajag iekšā, tad ārā, līdzko viņa aiztaisa durvis, tā atkal esmu klāt un grabinos. Ja viņa mani ilgāku laiciņu nelaiž iekšā, tad es zinu, kas jādara, es uzdziedu dažādās toņkārtās un durvis tad uzreiz atveras. Citreiz paņemu kauliņus un ienesu viņai gultā, vai arī noguļos blakus un ar ķepu bakstu seju, lai tak beidzot ceļas, par ko viņa mēdz padusmoties, jo saka,ka man nagi esot kā kaķim. Bet tad viņa parasti ilgi neiztur, apģērbjas un palaiž mani skriet pa dārzu, protams, ka ar domu, ka pati ies vēl pagulēt, bet tā kā esmu viņu tik tālu pamodinājusi, tad tomēr apģērbjas un nāk spēlēties ar mani, metot tenisa bumbiņas. Bumbiņas atnesu viņai, bet nedodu gan tā vienkārši, jo man patīk pacīnīties.

Vēl man ir ļoti, ļoti daudz bildes, saimniecei patīk mani iemūžināt, jo nekas nevar būt labāks par bildēm un atmiņām, drīz jau varēšu sākt veidot savu personālizstādi. Kādu daļu bilžu pievienoju savai vēstulītei.

Nu gan laikam būs jābeidz rakstīt, citādi vajadzēs grāmatu, lai visu izstāstītu, bet tā kā man tikko palika tikai viens gadiņš, tad pēc pāris gadiem mana saimniece varēs izdot jau enciklopēdiju par mani.

Man ļoti patīk tas kā viņa saka, ka ir divas dzīvas būtnes uz šīs pasaules dēļ kā viņa būtu gatava uz visu – Es un viņas mamma, esmu par to ļoti lepna.

Tagad es zinu – esmu viņas liktens.

P.S. Vislielākais Paldies Ingai par izglābtajiem un uzaudzinātajiem mazuļiem, kā arī par vislabāko saimnieku izvērtēšanu.

Visiem bučas un manas ķepas nospiedums.

Roksija

Kaut visi dzīvnieciņi, kuriem vēl nav savas mājas, nonāktu pie tādas saimnieces kāda ir manējā!!!



This entry was posted on Pirmdiena, maijs 26th, 2014 at 15:36 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

Leave a Reply