Kira

Kira (priekšplānā) – vēl pagaidu mājās ar saviem brālīšiem un māsiņām.

Kirucis vēl pagaidu mājās, 3 nedēļu vecumā

Draiskojamies

Ar vismīļāko saimnieku Mārtiņu skatāmies televizoru

Daugavas krasta zālienā

Pastaigas brīdī ar draugu Misteru Baironu, kurš arī adoptēts

no Slokas patversmes

Baudām jūru

Ar vismīļāko saimnieci Aivu

Ar mūžīgo aukli Misteru diendusā


Rudā, laimīgā lutekle

Mūsu satikšanos varētu raksturot kā nedaudz nokavētu Ziemassvētku dāvanu, un tai pat laikā kā īstu Jaungada brīnumu. Pirmo reizi rudo kamoliņu ieraudzīju Vaivaros, pagaidu mājās, decembra sākumā, bet tad vēl skatījos uz diviem citiem resgaļiem, uz aizrunāto Džoju un mazo Baironu, kuru vēlāk adoptēja mans krustdēls. Jau otrajā tikšanās reizē bija skaidrs, ka sev ņemšu mazo, rudo, žiperīgo meitenīti. Viņa atbilda visām manām prasībām, bija droša, labi ēda, ātri parvietojās, spēlējās un neizrādīja bailes no mana lielā suņa Mistera, kuru paņēmu līdzi uz raudzībām. Viņa bija iekritusi mūsu sirdīs.  Uzreiz bija skaidrs, “viņa ir  un būs savējā”.

Uz mājām vedām 1.janvārī, pēc negulētas nakts un aizrautīgām Jaungada svinībām. Kamēr citi priecājās par svētkiem un viens par otru, es visu laiku skaitīju stundas, kad beidzot varēšu braukt pakaļ savai luteklītei.

Un tad tas notika, 1. janvāra vakarā mazā jau iepazinās ar savu jauno mājvietu, ar būri, kur patverties no ārpasaules, ar bļodiņām, kaklasiksniņu, pavadiņu, mantām, pagalmu, puķu dobēm, kaķi, plašajām istabām,  bet vislielākā sajūsma tika veltīta lielajam sunim Misteram, kurš laipni uzņēma mazo radībiņu savos apartamentos. Pirmo nakti abi pavadīja cieši kopā saspiedušies, lai siltāk un drošāk.

Laikam ejot , kucēndāma auga un attīstījās.  Kopā suņi pastrādāja ne mazums delverību,  izdomāja veidus, kā kopīgi spēlēties, kā aizbēgt no teritorijas,  kopā uzsāka dzīvi arī āra voljērā, kopā apmeklēja suņu skolas un sacensības, izbraucienus pa Latviju.

6 mēnešu vecumā, kucēnu klasē izcīnījām pirmo zelta medaļu paklausības sacensībās.

Kā trakākais nedarbs atmiņā palicis sagrauzta čība, kamēr pie galda sēdēju, dzēru kafiju, viena čība bija nošļukusi uz grīdas, un mazā nelaida garām izdevību to pilnībā iznīcināt. Desmit minūtēs, pilnīgi klusi un nemanāmi mana čība tika iznīcināta. Kopš tās reizes, gan mājās, gan ciemos esot, es neizlaižu delveri no acīm, jo neskatoties, ka šobrīd mums jau ir gads un četri mēneši, mēs bieži sagraužam neuzmanīgi atstātas mantas.

Ikdienā mēs ļoti labi saprotamies, problēmas nesagādā ne pastaigas pie pavadas, ne brīvie skrējieni mežā, mazlietiņ varam arī papeldēt, bez problēmām pārvietojamies sabiedriskajā transportā, ar lielu prieku braucam ar auto, ļoti draudzīgi izturamies pret citiem suņiem, kaķiem un arī cilvēkiem. Esam socializēti visās jomās, labprāt pildām šķēršļu pārvarēšanas joslas un paklausības komandas.  Dzīvojam dzīvnieku bagātā ģimenē netālu no Daugavas, Krogsilā.

Saka, ka suņa acis ir saimnieka dvēseles spogulis. Tad manu suņu acīs visu laiku var saskatīt milzu jautrību, neremdināmu prieku un pārmērīgu bērnišķību, patstāvību un neatkarību.

Esmu ļoti apmierināta ar mūsu kopā aizvadīto laiku, ar sasniegumiem. Kira ir mans otrais suns, kas adoptēts no Slokas patversmes un nes manai ģimenei prieku, kā arī labi pilda sarga funkcijas,  palīdz man darbā un izklaidē, vienmēr ir blakus, gan lielos priekos, gan ne tik lielos priekos.

Esmu atradusi savus sirds suņus, no sirds arī iesaku talāk, nebaidīties adoptēt dzīvnieku no patversmes, sevišķi Slokas dzīvnieku patversmes.

Ar sveicieniem, Aiva un Kira

Tā, lūk man iet! Esmu ļoti laimīga, mīlēta, luteklīte.

Attā!



This entry was posted on Pirmdiena, marts 10th, 2014 at 22:54 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. Both comments and pings are currently closed.

Comments are closed.