Dea

Vēl patversmē esot. Tādu mēs viņu noskatījām interneta portālā.

Dea pirmā diena mūsmājās: jau tikusi pie kārotā oranžā pleda..

Sasegta pirms nakts miedziņa

Mūsu pirmie kopīgie Ziemassvētki

Nu mums ir pašiem savs mīļais rūķis..

Pastaiga gar Ķīšezeru

Dea izpilda komandu: “sēdēt”, ko tik cītīgi mācījusies

Dea – Dieva dota dāvana no Slokas patversmes…

Mēs ar draugu jau no paša sākuma dzīvojām ar pārliecību, ka mūsu suņi nāks tieši no patversmes, vietas, kur ikviens ilgojas pēc sava „uz mūžu” saimnieka.

Mūsu skaisto suņu meiteni ieraudzījām ar draugiem.lv starpniecību, četri suņu bērniņi mitinājās Slokas dzīvnieku patversmē un meklēja mājas. Brīdī, kad viņu ieraudzījām bija klikšķis – viņa ir mūsu un mēs viņas. Tā man vienmēr ir licies, ka suns atrod savu īsto saimnieku un otrādi, tas ir kā ar īsto mīlestību, kad ir lemts, tur vairs neko nevar mainīt.

11.decembra vakarā mani mājās sagaidīja ne vien Mārtiņš, bet arī mūsu jaunā ģimenes locekle, suņu meitenīte – Dea. Dea vārdiņš ir pavisam īpašs un ļoti atbilstošs tam kā mēs abi viņu izjūtam. Dea ir grieķu izcelsmes vārds, kura nozīme ir Dieva dota.

Pirmajā vakarā kopīgi devāmies uz veikalu, lai nopirktu visu, kas nepieciešams mazā suņa bērniņa ienākšanai mūsu ģimenē. Bijām satraukti un nedaudz samulsuši, vai tas ko esam izvēlējušies ir labākais priekš Dea, kura visu to laiku pacietīgi sēdēja Mārtiņam klēpī un vērojot mūsu nepārliecinātību ik pa laikam aplaimojot mūs ar iedrošinošu buču.

Pirmā kopīgā nakts bija diezgan nemierīga, gan Dea, gan man pašai, mazulīte smilkstēja, es cēlos skatīties vai viņa elpo, vai nav kur iesprūdusi, vai nav ar kaut ko aizrijusies. Šķiet, ka Dea šādu uzmanību uzskatīja par labu esam, pēc negulētas nakts uz rīta pusi tika atklāts nemiera cēlonis – oranžais plīša pleds, kas bija uzklāts uz mūsu gultas un nebija viņai aizsniedzams, tiklīdz, tas bija nonācis viņas gultā, tā mājā iestājās klusums. Tā ir viņas komforta zona, tagad ņemam to līdzi braucot mašīnā, ejot ciemos un apsedzot viņu pirms gulēt iešanas.

Pavisam drīz klāt bija arī Ziemassvētki, mūsu pirmie kopīgie svētki visiem kopā, braucām ciemos pie radiem uz Jelgavu un Jēkabpili. Tur Dea brīnišķīgi parādīja savu komunikabilitāti un spēju ātri adoptēties jaunā vidē, jāatzīst, ka viņa bija šo Ziemassvētku spožākā zvaigzne, visiem gribēja ierāpties klēpī, nolaizīt zodu vai iekosta ausī. Par garšīgākajām šajos svētkos tika atzītas eglītes skujas un Mārtiņa mammas čības.

Tūlīt pēc tam sekoja mūsu pirmā vizīte pie veterinārārsta uz otro svarīgo poti, kur mūsu jaunkundzīte rādīja ko viņa par to visu domā – dikti rūca un mēģināja nokost visus viņai tuvojošos pirkstus. Vizītes beigās ārsts Dea uzdāvināja, dzeltenu, pīkstošu gumijas suni, kurš vēl šobrīd ir viņas rotaļlieta TOP1.

Dea ikdienā nepaliek mājās viena ilgāk par vienu maksimums divām stundām, līdz ar to izpaliek lielas blēņas un sagrauztas mantas. Lai gan viena lieta Dea negāja pie sirds, draugi sālsmaizē uzdāvināja stāvlampu, taču Dea šķita, ka tā nepiestāv kopējam interjeram, sākumā apgrauza stūrus, beigās nograuza to vietu, kuru sprauž rozetē. Bet es parasti smejos, ka to gaismu, ko deva lampa ir nomainījusi gaisma, ko ikdienā nes Dea, un tā ir vairākkārt spožāka.

Mīļākā vieta mūsu rējējiņai ir klēpis, tā ir vieta, kur spēlēties, gulēt vai grauzt kārumus ir visforšāk. Vislielāko prieku parasti sagādā, ja iedod paspēlēties ar ko tādu, kas iepriekš nemaz nav mēģināts, topa augšgalā ir – kolas bundžiņa, drēbju rullītis, matu suka un Vichy 1,5l ūdens pudeles. Starp citu par ūdens pudelēm, bija arī gadījums, kad Dea centās mums abām uztaisīt vannu automašīnā, pa ceļam uz mežu, kur braucām izskrieties. Dea automašīnā ļoti smuki sēž blakus, bet viss tik dikti interesē, ka paliek nemierīga un tad vajag iedot kaut ko, kas nodarbinās. Visas rotaļlietas bija palikušas mājās, bet salonā bija ūdens pudele, kas viņai dikti patīk, lai pagrauž. Braucu, koncentrējos uz ceļu, uzmetu acis un savu suni, un, ko es ieraugu, sēž man suns viscaur slapjš, oranžais plediņš pil, un uz sēdekļa tāda kā peļķīte, ūdens pudelei smuks caurums pašā vidū.

To, ka Dea patīk ūdens esam pārliecinājušies vairākkārt, pirmā reize bija, ciemojoties pie manas vecmammiņas. Viņai pie mājas ir paprāvs dīķis, gājām izrādīt Dea apkārti, neizpalika arī dīķa apskate, Dea pieejot pie tā ošņājas un mērc ķepas, un te pēkšņi Hop!, ielec dīķī, apmetās un izlien krastā, nopurinās un izturas tā it kā viss ir lieliski. Tas pats notika arī iepriekšējās brīvdienās Ķīšezerā, skrien gar malu, ošņājās un pēkšņi atkal Hop!, līdz kaklam atkal iekšā ūdenī, izlec ārā un nebēdnīgi rikšo tālāk.

Dea ir absolūts mīļuma iemiesojums, asie zobiņi mijas ar saldām bučām, kas pietiek mums abiem. Īpaši mīļas tās šķiet sestdienas rītos, kad nekur nav jāsteidzas, Dea tiek ņemta blakām un tad iet vaļā lielā vārtīšanās pa gultu. Brīvdienās tiek arī garākas pastaigas, tikšanās ar kaimiņiem, lielākie draugi ir mūsu mājas taksītis Kokiņš, kaimiņi džeka rasela terjers Lote un ķīnas cekulainais Džastins. Satiekot tos iet vaļā rotaļas – „kurš kuru”, „kurš ātrāks”, „kuram skaļāka balss”. Liela interese un neviltots prieks pārņem Dea savā ceļā satiekot savas sugas pārstāvjus, tas mudina saimniekus atrast regulārus pastaigas biedrus, priecīgiem suņiem ir priecīgi saimnieki.

Dea ātri apgūst dažādas viltības un komandas, divās nedēļās esam apguvuši komandu „sēdēt”, šobrīd lēnām top arī komanda „gulēt”, jau šomēnes plānojam uzsākt mācības suņu skoliņā, tā būs iespēja arī tikties ar citiem suņiem, kas mūsu dāmai tik ļoti patīk.

Kopš Dea ir ar mums, liekas, ka kaut kas mūsos ir mainījies, vairāk izjūtam sevi kā ģimeni, kuras galvenā misija ir mīlestība un rūpes vienam pret otru. Ir pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis, taču šķiet, ka tie jau ir gadi, nevarētu un negribētu iedomāties kāda būtu ikdiena bez Dea. Katra diena ir kā pārsteigums, viņa ir mūsu mazais prieka avots, kas neizsīkst!

Zinu, ka šis nebūs mūsu pēdējais sunītis no patversmes, ceru, ka, kādu dienu, pa mūsu māju skries vairāki tādi mazas prieka dzirkstelītes.

Paldies par Jūsu darbu, lai priecīgs un pozitīvām emocijām bagāts šis gads!


Mārtiņš&Diāna&Dea

Nesteidzīgie sestdienas rīti mums paiet šādi



This entry was posted on Trešdiena, janvāris 22nd, 2014 at 22:07 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

Leave a Reply