Bairons


Bairons 2 nedēļu vecumā
Bairons uzauga pagaidu mājās, kopā ar saviem sešiem brālīšiem un māsiņām.

Bairons, Kira un Džoja rotaļu brīdī vēl pagaidu mājās.

Kas tad tur bija?
Nu jau īstajās mājās.

Ziemas prieki – mazajam Baironam un mazajam saimniekam

Mācāmies iet pie pavadas. Jautājums tikai, kurš kuru māca?

Atpūtas brīdī

Laimīgi kopā.

Paši galvenākie ģimenes locekļi: saimniece Agija, dēliņš un Bairons

Bairona māsiņa Kira ir biežs viesis.

Kira un Bairons. Nokdauns.


Nokavējusies Ziemassvētku dāvana vārdā Bairons

Bairons mūsu ģimenē ienāca kā nokavējusies Ziemassvētku dāvana – mazs, jauks un pūkains. Jau pašā pirmajā vakarā uzvedās pie mums brīnišķīgi. Sēdēja savā vietiņā un ar nedaudz piešķiebtu galviņu pētīja, ko tad dara viņa jaunā saimniece un viņas dēliņš. Abi ar dēliņu pirmajā dienā sēdēja viens no otra metra attālumā, kautrējoties viens otram tuvoties, lai gan interese bija ļoti liela. Lai gan visi baidījāmies, kā mēs sadzīvosim dzīvoklī, kad suņukam nebūs izdevība iziet laukā jebkurā brīdī, mazais Bairons jau nākamajā rītā uz pastaigu nebija jāskubina, droši klumpačoja līdzi saimniecei no piektā stāva. Ārā bija auksts, īsta ziema, bet sniga skaistas, lielas sniega pārslas, mazais Bairona draugs skraidīja un klaigāja, bet Bairons lēnām ostīdams katru sniega pārsliņu devās uz priekšu, kad sadzirdēja kādu skaņu, tā palecās kā sienāzis un slēpās aiz mana dēliņa kājas.

Arī pirmā lielā nokārtošanās mums skaisti sanāca ārā. Stāvējām un domājām, ka viss kā pasakā, brīnišķīgs suns mums trāpījies. Nāca dienas un auga ne tikai suņuks, bet arīdzan nedarbi: saimniecei visa kurpju kolekcija tika izšķirota, atklājām, ka arī Baironam ir laba gaume uz kurpēm, visas smukākās viņam kārojās nogaršot. Kucēnam patika košļāt visu, kas ir no ādas, arī jaunais maks izrādās bija gana gards. Vēlāk atklājām, ka Baironam ir spītīgs raksturiņš, viņam nepatika brīži, kad saimnieki pusdienojot, viņu sūtīja ārā no istabas un neļāva viņam, siekalām tekot, skatīties šo skaisto procesu. Ja jau neļauj, tad Bairons vienmēr izdomāja kādu nedarbu, kuru pastrādāt, pagrauzt kādu vadu vai paskrubnāt atplīsušās tapetes. Tad viņš vienmēr saimnieci gaidīja savā vietiņā, ar uzmestu kupri un baltām acīm gaidot, ko nu tagad darīs. Protams, Baironam vienmēr nākās noklausīties garu lekciju par to, cik tas nesmuki, bet liekas, ka viņš apzinājās savu mīļumu un zināja, ka uz viņu neviens tāpat ilgi nespēj dusmoties.

Nu jau puikiņš ir paaudzies, novembri svinēs gada jubileju. Vispār Bairons ir ļoti attapīgs suns, komandas viņš apguva tik ātri, ka man jau vairs nav ideju, ko vēl varētu iemācīt . Bija doma doties pie kinologa, kas prot daudz ko iemācīt, bet izskatās, ka mums ar Baironu abiem patīk visu apgūt pašmācības ceļā.

Tagad sēžot krēslā, dzerot tēju, es vairs pat nespēju iedomāties to, ka man nebūtu Bairona, kurš negulētu man blakus un nesildītu manas kājas. Tās dienas, kad ierodos mājās un kāds jau sēž pie dzīvokļa durvīm un uzticami tevi gaida, un paverot durvis jau melns purniņš izspraucas pa spraugu, un sāk izdveest prieka rejas, lielā aste kā pātaga sitās uz visām pusēm, suņuks skrien riņķī, guļās uz zemes, lec un cenšas izdarīt visu, lai saimniece viņu apskautu, samīļotu. Šīs tikšanās reizes ir prieka pilnas un viss darba nogurums pagaist, jo jāmeklē pēc pavadas un jādodas pastaigā, kuras laikā ir laiks padomāt un atbrīvoties no dienas laikā uzkrātajām emocijām. Pārnākot no pastaigas, viss atkal ir labi, un garais gājiens līdz mežam devis tikai prieku un enerģiju, nogurums ir izgaisis.

Vasarā Bairons pārsvarā dzīvojas laukos ar savu jauno takša draugu, kur viņš skrien, lec un grauž visus kokus pēc kārtas.

Pusgadiņa vecumā Bairona austiņas ir nostiprinājušās un stāv stingri saceltas, astīte satinusies skrullī, bet viņa gaišā spalva vienmēr spīd un ir perfekti balta. Bairo (tā iesaukts ģimenē) vienmēr spēj sajūsmināt cilvēkus ar savu lielo mīlestību pret bērniem un lielo pieku, kad kāds ar viņu sāk runāt. Bairo bieži tiek salīdzināts ar tādiem šķirnes suņiem kā Laika, Haskijs vai Akita, bet kolīdz mēs atbildam, ka Bairo ir bezšķirnes suns, cilvēki brīnās un netic, ka tādu suņuku var dabūt patversmē! Tad mēs izstāstām par šo iespēju. Paši arī esam sapazinušies ar daudziem suņukiem, Baironam ir divi labi staforšīdas terjera suņu draugi, ar kuriem izlādēties, bet visvairāk Bairo tīk spēlēties ar mazo šķirņu suņiem, viņš pret viņiem izturas īpaši saudzīgi un uzmanīgi. Reiz Bairo ļoti traki aizspēlējās un netīšām uzkāpa mazajam, jauniegūtajam draugam uz ķepas. Kad draugs sāka smilkstēt, Bairo pieplaka pie zemes un lēnām, pazemīgi uz vēdera līda klāt savam draugam, lai varētu viņu aplaizīt un no sirds atvainoties. Suņu draugs viņam visu piedeva un lielā draudzība nekur nav pagaisusi. Bet vismīļākā viņam ir viņa māsiņa Kira, kad viņi abi satiekas, tad dauzās visu dienu, no rīta līdz pat krišanai, paguļ un tad atkal ārdās no jauna.

Nu jau tuvojas rudens un Bairo brauks ar lielo autobusu uz savu Rīgas dzīvokli, kur viņu gaida viņa mīļā vietiņa, ies uz parku pie saviem suņu daugiem un tiks mīļots, bužināts un čubināts.

Saimniece Agija

Bet šeit Bairons jau šovasar, skat, par kādu skaistu, lielu, prātīgu suni

esam izauguši!

Ar saviem lieliskākajiem draugiem – lielo Misteru  jeb Misi (arī adoptēts no Slokas patversmes),

kurš dzīvo kopā ar māsiņu Kiru.




This entry was posted on Piektdiena, septembris 20th, 2013 at 20:34 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

Leave a Reply