Čelsija

Čelsija piedzima 7 kucēnu ģimenē, kādai Slokas patversmē nogādātai sunītei.

Lai mazos pasargātu no kucēniem bīstamām saslimšanām, Čelsija ar saviem brālīšiem un                                                               māsiņām, uzauga pagaidu mājās.

Lai augtu liela, dūšīgi jāēd.

Čelsija 2,5 mēnešu vecumā. Vēl pagaidu mājās.

Vai tik tur jau nebrauc mani jaunie saimnieki?

Lielā diena ir klāt! ĪSTIE cilvēki ir sagaidīti.. Vēl tikai pēdējais foto pirms  došanās uz īstajām mājām.

Lai tev veicas, mīlulīt!

 

Sveicieni no Čelsītes!

Čelsīte jūtas labi. Ar ēšanu gan ir diezgan švaki, savu barību šorīt negribēja ēst, jo viņa pa dienu salasās kaut ko citu (nosper kādu desiņu no galda vai pieiet pie kaķa šķīvja un kādu kraukšķi nogaršo). Gan jau badā viņa nav un gan jau ar laiku sapratīs, ka ja pati neizēdīs šķīvīti, tad vecā kundze (mūsu labradors) to izdarīs viņas vietā..
Naktīs viņa dzīvojas pa dēla gultu. Rīta agrumā, kad laukā gribas, ienāk mūsu gultā un modina mani, lai eju izlaist pačurāt.
Paliek arvien dzīvespriecīgāka un sāk, protams, darīt pirmos nedarbus – izgrauza kaķu barības maisam caurumu, savāc bērna mantiņas uz savu vietu, velk kurpes un zābakus uz savu vietiņu zobu trenēšanai, nospēra vīram no galda desu…Viss kā pienākas… :)  
Kaķene pirmās dienas pilnīgi rūca uz Čelsiju, bet mazā sunene skraidīja kaķenei apkārt un rēja. Tagad kaķene laikam pamazām ir sapratusi, ka sunītis neko sliktu nedarīs, palikusi drošāka un jau kaut cik pārvietojas pa māju (pirmās dienas tik gulēja mūsu istabā un nāca lejā uz pirmo stāvu tikai, kad suņi izlaisti ārā).
Pagaidām Čelsīte vēl tikai mūk no pašas mazākās meitas, laikam vēl bail, ka saspiedīs vai apbižos, bet gan jau arī pie viņas pieradīs.
Lielā sunene (Šarpi) kā “mamma” – māca, kopā skraida un spēlējas pa sētu – rāda, ka sētā pie žoga ir jārej uz garāmgājējiem. Šarpi arī aizstāv mazo. Vienu dienu, kad mazai ar kaķi bija “skaidrošanās”, tad lielā nostājās pa vidu un neļāva vienam otru apbižot.
Rezumē – viss ir forši! Čelsija pamazām kļūst drošāka. Mēs visi viņu ļoti mīļojam, viņa mūs arī dikti mīļo un bučo.

Pastāstīšu amizantu situāciju. Šorīt, kamēr suņi laukā, saberu visiem dzīvniekiem barību – kaķim un abām sunenēm. Iesaucu iekšā un, ko domājies, mazā pie sava šķīvja pat nepieiet, nogrūž lielo suneni malā un loca iekšā viņas barību. Šarpi, kā jau ļoti pieklājīga sunene, pasēdās malā un gaidīja. Čelsija uzēda, uzēda, bet beigās laikam apnika un palaida Šarpi pie šķīvja :) Lielā uzreiz fiksi izēda, lai atkal nesanāk, ka kāds pastumj malā…Bet… Čelsija savu trauku neaiztiek. Tad es sadomāju viltīgu plānu – paņēmu Čelsijas trauciņu un iebēru barību lielās sunenes šķīvī. Čelsija uzreiz klāt un izēda vienā rāvienā… :)  
Tā, lūk, mums šorīt izgāja.

Saimniece Ieva.

Pielikumā nosūtu dažas bildītes.

“Esmu ļooti laimīga. Dzīvoju privātmājā Rīgā, jaukā trīs bērnu ģimenītē, plus man vēl draugos

ir skaista Mince un labradora šķirnes “mamma” vārdā Šarpi. Te es ar savu mīļo saimniecīti Elīnu.

Te es klēpī vienam no saviem saimniekiem. Matīss mīl mani ļoti, ļoti un rūpējas.

Te es tā drusku atpūšos ērtā dīvānā :)

“Te esmu opā “tētim”. Ļooti mīlu viņu.. Viņš mani noskatīja internetā un drīz vien mamma sazvanīja manu pagaidu saimnieci. Nu un paši saprotiet, tad jau drīz vien, tajā pašā dienā man atbrauca pakaļ visa, nu jau MANA kuplā ģimenīte – mamma, tētis un trīs bērniņi :)

Attā!



This entry was posted on Piektdiena, marts 29th, 2013 at 23:04 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

One Response to “Čelsija”

  1. Daina saka:

    tās austiņas… bezgalīgi foršs suņuks!

Leave a Reply