Pega

“Lūūūdzu ved mani uz mājām”, lūdz Pegija, vēl patversmē esot.

Tik skumjas acis sunītei bija patversmē esot..

Protams, cerība, ka kādu dienu atbrauks pakaļ tieši viņai, nezuda…

“Nu jau man ir SAVAS MĀJAS.

Jūs taču sapratāt, ka tā žāvāties prot tikai suns ar pašapziņu?!

Tāds, kam ir SAVA ģimene un visvislabākie saimnieki.”

Pega līgo.

“Te es parasti sauļojos. Eh, nu sauļošanās gan būs jāaizmirst…

Saprotams, tikai līdz nākamai vasarai.”


Ļoti mīlēta mājas sune

Saimnieces Ievas stāsts:

“Atcerējusies savu solījumu uzrakstīt mūsu laimīgo stāstu, sēžu un domāju- ko gan lai pastāstu? Varbūt to, cik ļoti Pega mums iepatikās jau pēc bildes Slokas patversmes mājaslapā un kā mēs braucām skatīties tieši un tikai uz viņu?

Vai to, kā pēc mēnesi ilgas apciemošanas beidzot braucām vest viņu mājās, kā viņa baidījās iekāpt mašīnā, bet pēc tam visu ceļu līdz Rīgai sēdēja man klēpī, kaut gan ir stipri lielāka par pierasto “klēpja sunīša” standartu? Kā pirmajās stundās mūsmājās, kad rādījām viņu citiem mājas iedzīvotājiem un stāstījām, cik viņa mierīga un kā nedarīs nekādas blēņas, viņa pamanījās mūsu visu acu priekšā zibenīgi ierakties puķudobē… Kā pirmo reizi izdzirdējām Pegas balsi, kad viņa, savā nodabā kaulu grauzdama, pēkšņi sadzirdēja niknu suni rejam no televizora, un nolēma “sargāt” savu kaulu. Kā, pirmo reizi uz stundu atstāta mājās viena, pamanījās tikt galā ar puskukuli baltmaizes un 300 gramiem cepumu- jo mums nebija ienācis prātā, ka arī šie produkti var noderēt nelielai suņa uzkodai. Kā jūrā bēga no viļņiem, bet tad sadūšojās un sāka tos kost. Kā, uz krēsla pakāpusies, pa logu vāveres vēroja. Kā, saimnieku negaidīti pārsteigta, bija spiesta zibenīgi notrausties lejā no virtuves skapīša, pa kura virsmu laikam bija devusies izpētīt, vai kaut kas labs gadījumā nav palicis uz plīts… Kā pamazām iemācījās spēlēties un auļot pa dārzu pakaļ bumbiņai, nevis tikai rāmi un lēnīgi pastaigāties. Kā pamanījās apēst uz ielas kaut ko tādu, ka pēc tam veselu mēnesi dabūjām izklaidēties ar vetārstiem, sistēmām un tabletēm. Cik ļoti, ļoti, ļoti viņai gribas, lai samīļo…

Tik daudz jau noticis pa nepilniem četriem mēnešiem, ka grūti izvēlēties, ko pieminēt. Bet varbūt vienkārši pateikt, ka tagad mūsu mājās ir vēl vairāk mīlestības? Un to, ka Pegai tagad ir gluži cits skatiens un cita stāja? Viņa vairs nav skumīga patversmes iemītniece, bet ļoti mīlēta MĀJAS SUNE  - un pati to labi zina.”

“Vai kāds vēl šaubās, ka esmu mīlēta mājas sune?”



This entry was posted on Piektdiena, novembris 11th, 2011 at 16:54 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

One Response to “Pega”

  1. aija saka:

    Atceros šo sunīti, tik gudrs skatiens un rāma gaita, sanāca vienreiz izvest pastaigā. Jau tad zināju, ka patversmē viņa ilgi nepaliks. Prieks, ka sagaidījusi savus cilvēkus. Lai viņiem visiem veicas!!! Paldies liels adoptētājiem!

Leave a Reply