Mazulīte Lulū

Sākumā sunīte neprata ēst pati. Viņa tika izbarota ar pudelīti

Pēc ņammas jāpačuč

Mācos ēst pati

“Vai neesmu jauka?”

Drīz jau varēšu doties lielajā dzīvē. Esmu jau aizrunāta.

Lulū ar saviem jaunajiem saimniekiem īsi pirms došanās uz īstajām mājām.

Lai tev veicas, mīlulīt!

Nu jau savās mājās atpūšos, gādīgās saimnieces Jaretas apsegta.

Lulū ir lielos draugos ar mazās saimniecītes Ieviņas brālēnu.

Tu kaut ko teici?

Ar savu mazo, mīļo saimniecīti – draudzenīti Ieviņu.

Skat, par kādu princesi esmu izaugusi!

Uz šī batuta parasti lēkā mana draudzenīte Ieviņa, bet, protams,

arī es te padarbojos,..pakožļāju kādu mantu un tā..

Nāksi palēkāt?

Paspēlēsimies?

Te es savā postenī. Visus, kas iet gar žogu, es apreju. Lai nemaz nedomā

nākt MANĀ SĒTĀ.

Nu kā jau kārtīgām princesēm pienākas, es paguļu arī gultiņā.

Mazulīte Lulū

Mazā kucēnmeitenīte, kurai pagaidu mājās tika dots vārdiņš Lulū, aptuveni 2-3 nedēļu vecumā tika atrasta necilvēku izmesta kādā pļavā Kauguros. Par laimi, labi cilvēki viņu pamanīja un nogādāja Slokas dzīvnieku patversmē. Tā kā mazā, trauslā radībiņa vēl neprata ēst pati, viņa nonāca pagaidu mājās, kur palika tik ilgi līdz bija vakcinējama un iemācījusies ēst pati – pietiekami pieaugusi, lai būtu gatava doties uz īstajām mājām.
Jaunajiem saimniekiem uz Lulū bija krietns laiciņš jāpagaida. Kamēr mazā auga un pieņēmās spēkā, pamazām tika meklētas pašas labākās mājas ar gādīgiem saimniekiem tajās. Pagaidu saimnieki, kuri mazulīti jau bija ļoti iemīlējuši, zināja, ka Lulū tiks tikai un vienīgi cilvēkiem, kuri viņu patiesi mīlēs un spēs par sunīti labi rūpēties. Tā kā bija redzams – sunīte būs augumā paliela, piemērotāka dzīve būtu privātmājā, turklāt, nekādā gadījumā ne pie ķēdes. Ievietojot sunītes foto patversmes mājaslapā un portālā draugiem.lv, apjūsmotāju, saprotams, skaistulei netrūka, arī interese par iespējamo adopciju bija. Dažs rakstīja, lai apmierinātu ziņkāri, cits meklēja ķēdes suni laukiem. Saprotams, ka tas nebija tas, kas bija vajadzīgs Lulū..

Tomēr kādu dienu pagaidu saimniece saņēma vēstulīti no kādas jaukas sievietes, kurai Lulū bija iekritusi sirdī. Interese bija nopietna un pēc turpat mēnesi ilgas komunicēšanas un gaidīšanas, kad tad beidzot varēs sunīti dabūt, pienāca diena, kad kucēnmeitiņas jaunie saimnieki mēroja ceļu no Ventspils novada uz Jūrmalu, lai mazo vizinātu uz savām īstajām mājām.

Pagaidu saimnieku sirds ir mierīga – Lulū nonākusi ļoti labās mājās, dzīvo privātmājā ar plašu pagalmu, pa kuru var pēc sirds patikas izskrieties. Netālu ir mežs, uz kuru visi dodas pastaigās.

Lulū zina – viņas ģimenīte – saimnieki Jareta un Rolands un trīsgadīgā saimniecīte Ieviņa no sirds mīl viņu un viņa, saprotams, atbild ar to pašu.

Saimnieces Jaretas stāsts:

“Viss sākās ar to, ka sen jau sapņojām par savu māju… Un tā kā šogad mums pavērās iespēja to iegādāties, tas mūsu ģimenei deva daudz ko. Gan pašiem savu stūrīti zemes virsū, gan nedaudz savādāku skatu uz dzīvi un lietām.

Tā kā mums pie mājas ir pietiekami liels zemes gabals (0.4 ha) , pirts, dīķis…. ,tad nākamais loģiskais solis bija doma par sava sunīša iegādi… Meitiņai Ievai būtu jauns draugs, pašiem dzīve būtu jautrāka, ģimene lielāka, mājai sardziņš arī noderētu…. Tad nu visādi domājām…. Tā kā man pašai ļooooti patīk zelta retrīveri un Bernes ganu suņi, tomēr rēķinoties ar to, cik šādi sunīši maksā, tas atkrita…. Tad nu vīram izteicos, varbūt aizbraukt uz kādu patversmi, tur sunīšu daudz, gribētos kādam bārenītim dot mājas. Noskatījām Liepājas patversmi, bet tā kā tur apmeklējumi ir tikai darba dienās, tad grūti bija izplānot laiku, lai aizbrauktu, jo jāstrādā. Tad kādu dienu sērfojot internetā – ”draugos” , sadaļā ”runā” parādās jauks foto ar mazu jaundzimušu šuneli, kam mute ar ēdienu notašķīta un mazule tik smuki iepozējusi! Vakarā vīram rādīju- apskaties, cik smuks kunkulītis. Tā vārds pa vārdam, sāku teju katru dienu rakstīt un zvanīt pagaidu saimniecei, daudz interesējos, stāstīju, kādi būs dzīves apstākļi, pagaidu saimniece sūtīja bildītes, kā mazā aug – ne pa dienām, bet pa stundām. Mēs, saprotams,  arvien vairāk un vairāk pieķērāmies, sekojām visam līdzi, runājām ar Ievu mājās par sunīti…līdz aizgāja jau tik tālu, ka sākām satraukties, ka gala beigās vēl mēs Lulū nedabūsim, ka tik neatdod kādam citam. No tālienes jau bijām viņu tik ļoti iemīļojuši, ka nespējām sagaidīt, kad beidzot drīkstēsim braukt pakaļ viņai uz Jūrmalu. Attālums gan nedaudz biedēja, jo tajā laikā bija drausmīgais karstuma vilnis. Bet nekas – “nobruņojušies” ar kucēna mantiņām, bļodām un pārvadājamo būri, braucām sunītei pakaļ.

Nu jau trīs mēnešus esam kopā un viss ir kārtībā, augam, sargājam māju, draiskojamies, ar savu riešanu jau onkuli no riteņa esam nogāzuši, piemājas dīķī izpeldējušies, esam devušies visi kopā makšķerēšanas izbraucienā. Arī mājai pamatus esam parakuši, lai saimniekam vieglāk nosiltināt māju. Un ar meitiņu Ievu abas ir nešķiramas, lai gan dažreiz sanāk kašķis, bet viena bez otras nevar iztikt.”

Tā, lūk, man iet. Esmu jau iedzīvojusies un ziniet, es esmu laimīga sune – ļooti laimīga.

Attā!



This entry was posted on Otrdiena, septembris 27th, 2011 at 14:13 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

3 Responses to “Mazulīte Lulū”

  1. . saka:

    mazulīte tā izaugusi! riktīgi skaista meitene.
    var arī redzēt, ka labi saimnieki un, ka kārtīgi iedzīvojusies!

  2. kris saka:

    Patiess prieks, ka mūsu valstī ir tik labi cilvēki! Paldies labajiem cilvēkiem, kas adoptēja šo skaistuli!!! Zosāda metas, padomājot, kas ar viņu varēja notikt, ja netrastu..
    Lai veicas viņai un jaukajiem cilvēkiem Ventspils pusē!!!Paldies, paldies, paldies! Īstena skaistule!

  3. laila saka:

    skaista PRINCESE, tik piemiiliiga sejinja. meitenei paveicies :) )!
    paldies labajiem cilvekiem – tiem,kas atrada, kas uzaudzinaja un kas adopteja!

Leave a Reply