Pipariņš – Pipruss

Pipariņa vēstule Slokas patversmei

Sveiki,

Pastāstīšu savu  stāstu. Šī gada aprīļa sākumā, mani cilvēki ieradās Slokas patversmē un atveda našķus tās iemītniekiem. Cilvēki vēl nezināja, ka es – Pipariņš, jau viņus gaidu, nesapratu tikai kamdēļ viņi tik ilgi kavējās. Es kaķis būdams, kā zināms apveltīts ar maģiskajām spejām, nolēmu rīkoties.  Dzirdot un jūtot, ka cilvēki grasās jau doties prom nemaz neiegriežoties istabā, kur es dzīvoju, sāku sūtīt viņiem dažādus telepātiskus signālus un tavu brīnumu, istabas durvis veras vaļā un ienāk patversmes darbinieks un cilvēki, kurus es sev biju noskatījis. Es atviegloti nopūtos, ievilku elpu un turpināju īstenot savu lielo dzīves uzlabošanas plānu. Vienkārši ieskrējos, uzlecu uz tuvākā paaugstinājuma, nostājos uz pakaļkājām un mīļi pieglaudos.

Nākamā diena bija pārsteigumu pilna. No paša rīta mani veda pie daktera, kaut gan jutos vesels, bet pēc tam Slokas patversmi vairs neredzēju, jo pamodos citur un jā…………………..Man ir mājas !!!!

Pirmajā dienā jutos nedaudz nedrošs, bet pa nakti manā rīcībā bija istaba, kur biju viens, lai laiku velti nezaudētu nolēmu to izpētīt. Mani pētījumi beidzās ar sadauzītu spoguli un dažām citām izmētātām mantām, bet ko darīt, ja skatoties spogulī redzu kādu svešinieku MANĀS MĀJĀS – nē, tam nebūs notikt! Tamdēļ es no svešinieka atbrīvojos sadauzot spoguli, jo aizdzīt neizdevās.

Bažas sagādāja arī kastīte, domāju, ka saprotat par ko es runāju! Kastīti redzēju, bet apmeklēt to negribēju, jo granulas nebija man pa prātam, gaidīju, kad iebērs mīkstas smiltiņas, bet dzirdot, ka cilvēki brīnās vien, ka kastīte sausa un meklē stūros, sapratu, ka atkal jāķeras pie kaķa maģijas. Tā nu panācu, ka granulas tika izvāktas, smiltiņas iebērtas un tad……………. kastīte vairs nebija sausa.

Vēl manās mājās ir tāda maģiska kaste, ko cilvēki sauc par ledusskapi. Tur ir visvisādi gardumi. Es gan īsti nezinu, kā tie gardumi tur nokļūst, bet, ļoti labi zinu kā tos izmantot. Esmu iemanījies dežūrēt pie ledusskapja un teikt: “esmu badā”, labi, ka cilvēku ir daudz un es varu paprasīt katram. Hm…. izpļāpājos, to gan lūdzu nestāstiet manējiem, lai paliek noslēpums, jo ledusskapi vēl nemāku atvērt pats.

Pēc kādām dienām, kad biju apradis ar māju un tās iemītniekiem, gāju iepazīties ar pagalmu.  Man ļoti, ļoti iepatikās skriet pa pagalmu,vārtīties smiltīs,gozēties saulītē, rāpties kokos, pieskatīt suni un cilvēkus. Mēģinu arī medīt, lāga nesanāk, bet gan jau ar laiku izdosies.

Vēl man ļoti patīk iet staigāt uz mežu. Mēs ar suni un kādu no cilvēkiem, katru rītu dodamies pastaigā uz mežu. Kā tik tur nav !!!!!!!!!   Koki, kuros var rāpties, zāle, kuru var uzēst, krūmi, kur slēpties un no slēpņa uzbrukt sunim, čiekuri. Čiekuri, tā ir manta es jums teikšu, tos var nest zobos, ar tiem var spēlēties un visu ko citu sadarīt.

Lūk, tada mana tagadējā dzīve. Ar visiem sadzīvoju labi. Vienīgi ar kaķeni Žozefīni nē. Es viņai lāga nepatīku un viņa man arī ne īpaši.

P.S Gribēju vēl pateikt paldies visiem Slokas patversmes darbiniekiem par iespēju sagaidīt savus cilvēkus. Gaidīju veselu gadu un mums kaķiem tas ir ļoti ilgs laiks.

Atā,

Pipariņš-Pipruss



This entry was posted on Piektdiena, jūnijs 17th, 2011 at 08:09 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

One Response to “Pipariņš – Pipruss”

  1. laila saka:

    feins runchuks :) tici pie labas dziives! prieks!

Leave a Reply