Lakija

Lakija vēl patversmē..

Lakija un Kitija

Uz mežu- pēc eglītes

Ziemas prieki

Ziemassvētki. Man arī dāvaniņa!

Sagaidīju!!?

Smukā meitene Lakija

Saimnieces Natālijas stāsts:

“Pirms pāris gadiem, kad auto pie mūsmājām notrieca mūsu tēva mīluli – vilkveidīgu krancīti vārdā Reksis, kuru neskatoties uz visām pūlēm (dārgām un sarežģītām operācijām), glābt neizdevās, stingri nolēmu – vairs nevienu dzīvnieku!!!

Laikam ejot, skumjas pierima, un ģimenes lokā ik pa laiciņam sāka raisīties sarunas par suņuka iegādi. Meitas vairāku gadu sapnis – Zelta retrīvers. Taču ņemt šķirnes suni likās dārgi un sarežģīti. Tāpēc apsvērām domu par kādu no kucēniem, kas atrodami paziņu un kaimiņu lokā.

Kad no māsīcas Ineses izdzirdējām informāciju par piecus gadus vecu Zelta retrīvera sunenīti, kura saimnieces veselības problēmu dēļ nonākusi Slokas dzīvnieku patversmē, meita un arī mans tēvs vienbalsīgi bija izlēmuši ņemt šo suņuku. Jau nākamajā dienā mēroju ceļu no Salaspils uz Sloku, lai iepazītos. Piebraucot pie patversmes, emocionāli smagi bija noklausīties ilgpilnajās suņu rejās, kas bija dzirdamas viņpus žoga.

Slokas patversmes vadītājs Gints mums atveda noskatīto meiteni – zelteni, ar kuru tad devāmies nelielā pastaigā, lai tuvāk iepazītos. Bija jau skaidrs, ka mājupceļā būs par vienu pasažieri vairāk. Protams, ka tik skaista suņumeitene (jāpiebilst gan ar diezgan palielu lieko svaru) patversmē ilgi neaizkavētos. Kaut arī Gints mums iedeva iepriekšējo saimnieku telefona numuru, apzināti nezvanīju – ja jau jauna dzīve – tad jauna! Arī vārds jauns. Braucot uz patversmi vārdiņš jaunajai ģimenes loceklei bija izdomāts, bet tā kā iepriekšējie saimnieki pūrā līdzi deva arī sunītes pasi, tad vārds Lakija likās piemērotāks, jo bija līdzīgs vienam no diviem “oficiālajiem” – pasē ierakstītajiem. Tā Zelta retrīvera sunīte Iskra pārtapa par Lakiju.

Iespējams, ka Retrīveru šķirnei raksturīgā draudzīguma dēļ, Lakija uzreiz bija draudzene visiem savas jaunās ģimenes locekļiem. Ņemot vērā informāciju, ka sunīte iepriekš  dzīvojusi dzīvoklī, nolēmām, ka arī turpmāk viņas vietiņa būs iekštelpās, ne pagalmā. Protams, lielākā dienas daļa tiek pavadīta apsekojot savu teritoriju, kā arī diezgan skaļi aprejot svešus garāmgājējus.

Izskatās, ka Lakija jūtas droši un ir iedzīvojusies savās jaunajās mājās. Pastaigās ejot, viņa lepni luncina asti, un, pat nepaskatoties, iet garām visiem aiz sētām rejošajiem suņiem. Lai dotos garākās pastaigās pa mežu vai gar Daugavu – mašīnā iekāpšana gan sagādā problēmas – „paldies, tur gan nē!!!”. Toties peldēšana – vienmēr, jebkur un jebkad!!!

Taču ne visi mūsmājās uzreiz priecājās par jauno iemītnieci! Kaķenīte Kitija! Šņāca un dusmojās, mēģinot dabūt prom jaunienācēju. Lakija, pieklājīga meitene būdama, ar bijību izturējās pret mazo, šņācošo četrkāji. Pagāja ne viena vien nedēļa, kad drošības apsvērumu dēļ abas varējām atstāt divatā. Nu jau tā saradušas, ka var pat vienlaicīgi lakt ūdeni no vienas bļodiņas.      
Drīz jau būs gads, kopš atgriežoties mājās, ikvienu no savējiem, asti luncinādama, pie vārtiņiem vai mājas durvīm, sagaida skaistā, mīlīgā un smaidošā purniņa īpašniece vārdā Lakija. Paldies iepriekšējiem saimniekiem par labu audzināšanu!”

Lakijas mīļākā vieta ziemā



This entry was posted on Piektdiena, aprīlis 15th, 2011 at 13:48 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

Leave a Reply