Pūka Perla


Pagaidmājas kļuva par īstajām..

Saimnieces Aivitas stāsts:

“Baltā, pūkainā kaķenīte mūsmājās nonāca pilnīgi neplānoti. Tā kā pašai mājās jau bija divi kaķi un suns, tāpēc par ceturto iemītnieku nevarēja būt pat domu. Kārtējo reizi ciemojoties Slokas patversmē, manu uzmanību piesaistīja divas (nosacīti baltas, pūkainas) aptuveni 4 mēnešus jaunas, miesās plāniņas kaķu meitiņas, kuras nupat bija nokļuvušas patversmē no kāda pagalma Kauguros. Lai patvertos no bargā sala un kaut mazlietiņ sasildītos, minces gulēt bija līdušas zem mašīnām, tāpēc viņu kažociņš bija netīrs, saķepis un eļļains. Turklāt viņas bija pārslimojušas vēdera vīrusu. Dzirdot patversmes darbinieku bēdu pilno stāstu par šīm kaķenītēm – cik daudz viņām nācies pārdzīvot, gribējās paņemt abas divas uz pagaidu mājām – sakopt un meklēt mājas, taču tā kā vienai no viņām kažociņā bija sēnīte, baidījos riskēt.. Ja nu mājiniekiem pielīp…Tā nu apņēmības pilna devos mājās vismaz ar vienu no māsiņām.

Protams, sākotnējā doma bija atkopt nabaga radībiņu un tad atrast viņai labas mājas, taču viņa izrādījās tik bezgala mīlīga un gudra. Mince ātri apguva, kur atrodas kastīte un kas tajā jādara, tāpat nadziņus asināja tikai savā mājiņā. Apmēram nedēļu pēc dzīvošanas mūsmājās, arī šai kaķītei diemžēl parādījās kažociņā sēnīte. Ilga bija mūsu cīņa, bet arī ar šo likstu laimīgi tikām galā.

Kad nu mince bija gan vesela kļuvusi, gan krietni paaugusies um miesās apvēlusies, bija pienācis laiks sākt meklēt viņai mājas, taču kā atdosim, ja paspējām tik ļoti viņai pieķerties,tik ļooooti……Turklāt redzot pozitīvo rezultātu un izjūtot milzu gandarījumu, kad mūsu acu priekšā ļoti trausla, izstīdzējusi radībiņa, kurai bija lemts piedzimt par klaidonīti, pārvērtusies skaistā, baltā pūkainā un cēlā kaķenītē. Ilgi apsvērām, vai esam gatavi ceturtajam mājdzīvniekam. Protams, ka uzvarēja mīlestība un pieķeršanās, un mince palika pie mums, tiekot pie vārdiņa, pat veseliem diviem: Pūka Perla.

Mūsmāju dzīvnieciņi kaķenīti pieņēma uzreiz. Viņu savstarpējā mīlestība un saprašanās ir apbrīnojama. Proti, sunīte dod Pūkai bučas un mazgā kažociņu, bet Pūka savukārt mazgā sunītes purniņu un skropstiņas, bet mūsu runčuks Garfildiņš ar Pūku sarunājas savā kaķu valodā, pa starpu izspēlējoties un apmazgājot viens otru. Vienīgi gados vecākā kaķenīte pret jaunienācēju ievēro distanci un neuzticību.

P.S.Visiem, kuri izlēmuši ņemt no patversmes kādu dzīvnieciņu, iesaku aizbraukt uz patversmi pašiem, jo viņu ir tik daudz un katram savs dzīvesstāsts..

Milzīgu PALDIES gribas teikt visiem patversmes darbiniekiem un patversmes vadītājam Gintam par to milzīgo un tik ārkārtīgi nepieciešamo un emocionāli smago darbu, ko viņi dara. Un, protams, liels paldies visiem, kas palīdz jebkādā veidā patversmes suņukiem un kaķīšiem!”.



This entry was posted on Ceturtdiena, marts 17th, 2011 at 22:40 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

Leave a Reply