Viljams

Kādā vasaras dienā

Labākie draugi

Arī Līgo svētkus svinam kopā

Tāpat kā sauļojamies..

Ar mīļo saimnieci Inesi

Kā Bučmūlītis par Viljamu pārtapa..

Viljama saimnieces Ineses stāsts:

“Doma par vēlmi adoptēt suni, kuram vajadzīgas mājas, radās kādas sarunas iespaidā, bet dienā, kad pirmo reizi devāmies uz Slokas dzīvnieku patversmi, tas vēl nebija stingri pieņemts lēmums. Vairāk gan braucām ciemos – izvest suņukus pastaigā, nogādāt kādu kārumu, tāpat ļoti gribējās parādīt draudzenei sunīti, kuru patversmes mājaslapā biju „noskatījusi„ viņu ģimenei. (Tas bija jaukais, sudrabaini sprogainais takšupuisis vārdā Rodžers, kurš laimīgi tika pie mājām jau tajā pašā vakarā!)

Ikviens, kas bijis patvesmes suņu telpā, zina kāds teju vai apdullinošs troksnis pārņem atnācējus. Katrs tur esošais suņuks – pamestais, nodotais, nomaldījies, padzītais vai kā citādi mājas zaudējušais, dzīves nežēlotais, bet tomēr brīnumam ticošais, savā suņu valodā burtiski kliedz – re, es esmu šeit, ņem mani, ved mani uz mājām, es esmu vislabākais suns pasaulē!!!!! Un tā arī neapšaubāmi ir – viņi visi ir vislabākie! Tik ļoti gribētos katru no viņiem vest mājās un sniegt tik ļoti nepieciešamo mīlestību un uzmanību.. Jo patversme – lai cik laba tā arī nebūtu… tās tomēr nav īstas mājas…

Suņu rejām pārpildītajā troksnī, manu uzmanību piesaistīja liela auguma, balts jeb krēmkrāsas suns – vienīgais, kurš nelēkāja, nerēja, necentās piesaistīt sev uzmanību. Viņš tikai skumji sēdēja voljerā un skatījās. Bet …tas skatiens! Tas izteica vairāk, nekā visas rejas kopā! Atceros, kā, mēģinot pārkliegt šo ļembastu, jautāju Oskaram – vai varam vest pastaigā tieši šo suni? Tā kā biju kopā ar septiņgadīgo meitu, suņa lielais augums tomēr mazliet biedēja….

Kad lielā auguma brašuli, patversmē dēvētu par Bučmūlīti, izveda pagalmā, viņš tūdaļ pat steidza demonstrēt, kādēļ ticis nodēvēts tieši šādi. Gana izlēkājies, izpriecājies un apjūsmojis mūs visus, suņuks rāmi gāja pie pavadas – tik mierīgi un cēli, ka jau pēc neilga brītiņa uzticēju pavadu meitai, kura gan sākumā nejutās īsti droša, vai noturēs. Pēc pastaigas viņa stingri paziņoja – ja ņemsim suni, tad noteikti tikai un vienīgi šo!

Tā nu Viljams, toreiz vēl Bučmūlītis, iekrita mūsu sirdīs un tur arī palika…

Tūlīt pat gan mīļumu vest mājās nevarējām – bija jāsagādā suņanamiņš un citas tikpat svarīgas un nepieciešamas  lietas.

Aptuveni pēc nedēļas braucām viņam pakaļ. Sākumā, protams, viņš bija apjucis un svešā mašīnā kāpt nemaz negrasījās – Gintam nācās viņu vienkārši iecelt. Toties tagad Viljams ir galvenais braucējs, atliek tikai mašīnas durvis atvērt!

Mums bija nedēļa laika, lai izdomātu sunim vārdu. Šim uzdevumam pievērsāmies visnotaļ nopietni – gribējās, lai  vārds ir labskanīgs, pietiekami cēls un, protams, svarīgi, lai viņam piestāv. Pārlapojot kalendāru, atklāju, ka dienā, kad plānojām vest suni mājās, vārda svētkus svin Vilija. No tā arī izveidojās Villijs, bet no Villija – Viljams. Šķiet, ka trāpījām desmitniekā, jo puisis savu jauno vārdu akceptēja uzreiz un atsaucās uz to jau tajā pat vakarā.

Sākumā jaunajās mājās suņuks bija mazliet piesardzīgs un samulsis – staigāja pakaļ soli solī, neskraidīja, nedauzījās, pirmajās naktīs pat sirdi plosoši gaudoja – laikam jau liela sāpe bija sakrājusies suņuka sirsniņā… Pamanījām , ka viņš baidās no slēgtām telpām, sevišķi mazām, šaurām, ar kāpnēm, kas ved uz leju. Kas zina,  ko suņuks savā mūžā bija piedzīvojis…

Tagad, saprotams, visas bailes ir veiksmīgi aizmirstas, arī lielāku skrējēju un dauzoņu neatrast! Viņš ir draudzīgs gan ar kaimiņu suņiem, gan inteliģenti atturīgs pret mūsu kaķiem, turklāt labs sargs mājai un bezgala mīļš, uzticams draugs mums. Tāds nu ir mūsu Viljams – suns ar iedzimtu inteliģenci un kā gan citādi, vārds taču arī karalisks!

Tāds ir mūsu laimīgais stāsts par to, kā viens otru atradām un iemīlējām”.

Nobeigumā gribētos teikt:

“Visiem, kam iespējas atļauj, bet sirdī vēl ir šaubas,– nebaidieties ņemt pieaugušu dzīvnieku no patversmes! Un nekad neticiet tiem, kas saka, ka bezšķirnes suņi esot neprognozējami un pat dumji – tās  ir visvislielākās muļķības!!!

P.S. Liels paldies Viljama “krustmātei” Aivitai, kura aizveda mūs uz Slokas dzīvnieku patversmi un iedrošināja adoptēt jau pieaugušu, turklāt augumā lielu suni! Kā arī  – milzīgs paldies visiem patversmes darbiniekiem un labvēļiem par to nenovērtējamo darbu, ko darāt, lai suņi satiktu savus īstos cilvēkus un cilvēki – savus īstos suņus!”

Viljams ar savu mīļo draudzenīti pie personīgā namiņa



This entry was posted on Sestdiena, februāris 19th, 2011 at 23:26 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

3 Responses to “Viljams”

  1. ii saka:

    Mīļš raksts! Saimniece laikam arī jauka!

  2. dii saka:

    Tik jauks stāsts! Prieks par suņuku :) )

  3. laila saka:

    taadus staastus lasot, asaras birst – no prieka!!!

Leave a Reply