Brenda

Mazulīte Brenda..

Brenda ar lielajiem “aukļiem” vēl pagaidu mājās

Buča mīļajai saimniecei Elīzai

Brenda jau savās mājās ar draudzeni Kimu

Pozēju..


Kā Brenda par kuldīdznieci kļuva..

Ziemassvētku laikā, kad Slokas patversmes dzīvnieciņus apciemoja dzīvniekmīļu kompānija, viņu starpā bija arī brīvprātīgā palīdze Laine, pēc profesijas un aicinājuma kinoloģe un liela suņu mīle, protams. Laines uzmanību piesaistīja kāda suņu ģimenīte – vidēji liela auguma kucīte ar pieciem, apmēram divus mēnešus veciem kucēniem, kuri Slokas patversmē nonākuši no kādas pamestas jaunceltnes.

Mazo delveru vidū bija tikai viens suņupuika, pārējās meitiņas peciņas. Kad Laine kopā ar pārējiem ciemiņiem, ienāca kucēnu istabā, visi mazie priecīgi, astes kulstīdami, ļepatoja sagaidīt atnācējus, vien viena – melnas krāsas mazulīte, paslēpusies telpas stūrī, bailēs trīcēja, izrādot klaju neuzticību un milzu satraukumu par svešiniekiem. Kas zina, ko mazā sirsniņa savā īsajā suņa mūžiņā bija piedzīvojusi, bet bija skaidri redzams – viņas uzticība ir jānopelna.

Bailule bija vienīgā no māsiņām, kurai kažociņš pilnīgi melns, bet augumā gan padevusies visraženākā, tikai tās bailes, tā neuzticība…. Laine, kā jau kinoloģe būdama, saprata – te nepieciešams darbiņš, jo maz būs cilvēku, kas vēlēsies adoptēt suņuku, kurš tik klaji neuzticas, bīstas no cilvēka..

Kinoloģe jau mājās esot, nepārstājusi domāt par mazo radībiņu, un pēc pāris dienām sekoja zvans uz patversmi, lai lūgtu atļauju ņemt sunīti uz pagaidu mājām – socializācijai.

Pirmā diena svešajā vietā mazajai bija īsts pārdzīvojums, jo bailes iedvesa ne tikai svešā vieta, svešie cilvēki, bet arī citi četrkājaiņi – toiterjers, basenži un pats galvenais – divi lieli vilciņi – īsteni dienesta suņi. Ar četrkājiem jau nākamā dienā mazā bija uz “tu”. Jo īpaši ar lielajiem vācu aitu suņiem, jo tie taču bija tik līdzīgi patversmē palikušajai mammītei….

Vēl pēc dienas sekoja jauni pārdzīvojumi – pastaiga pie pavadas, vannošanās un pats “briesmīgākais” – visur tas svešais cilvēks, kurš samīļo, pabužina punci, paslavē.. Kaut kas jauns un nepieredzēti mulsinošs, bet kā izrādās – tik jauks un patīkams..

Tad sekoja “briesmīgākais eksāmens” socializācijas nolūkos – brauciens sabiedriskajā transportā – gan vilcienā, gan autobusā, bet pēc tam – pastaiga pa iepirkšanās centru. Mazā melnīte “eksāmenu” izturēja godam – lielām acīm vērojot daudzos cilvēkus, tostarp, pierodot pie pilsētas kņadas.

Un tad drīz vien pienāca laimīgākā diena katra, un, jo īpaši patversmes suņa dzīvē… Kāds labs cilvēks bija nolēmis viņai dot īstās mājas, un nu sunīte kļuvusi par īstu kuldīdznieci, kā arī tikusi pie skaista vārdiņa – Brenda. Elīza mazo melnīti bija noskatījusi portāla draugiem.lv sludinājumā. Pēc saimnieces sacītā, Brenda savās īstajās mājās jau iejutusies, un kā nu ne, jo tur viņa saņem gan saimnieku mīlestību un rūpes, gan sastapusi četrkājainu draudzeni vārdā Kima, kura tāpat kā Brenda, šajās mājās nonākusi no patversmes.

Nu, vai nav jauki?

P.S. Sirsnīgs paldies kinoloģei Lainei par sirdsdarbu un saimniecei Elīzai par māju došanu!

 

Lūk, par šādu apbrīnojami skaistu princesi nu izaugusi mazā Brenda

Priecīgā sastapšanās



This entry was posted on Svētdiena, februāris 6th, 2011 at 10:56 and is filed under Dzivnieki, Laimīgie stāsti. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

One Response to “Brenda”

  1. laila saka:

    fantastiska sune. paldies labajiem cilveekiem!

Leave a Reply